Kalnu slimība Nepālas Himalajos
Lai arī cik ļoti fantastisks ir trekings Nepālā, es uzskatu par savu pienākumu pastāstīt plašāk par kalnu slimību, jo tikai pazīstot ienaidnieku, iespējams sevi pasargāt no tā. Gatavojoties trekingam Nepālas Himalajos, kur daudzu trekinga maršrutu augstums virs jūras līmeņa sasniedz 5000…5700 metrus, bet trekinga virsotnes ir 6100…6400 metrus augstas, svarīgi zināt iespējamos fizioloģiskos riskus un pazīt kalnu slimības simptomus, kā arī veidus kā no tās “ārstēties”.
Kas ir kalnu slimība un kā tā izpaužas?
Kalnu slimība jeb angliski High Altitude Sickness, Altitude Sickness, Acute Mountain Sickness (AMS) vai Altitude Illness jeb augstuma slimība ir cilvēka organisma reakcija uz atmosfēras spiediena un gaisā esošā skābekļa koncentrācijas samazināšanos.
Kāpjot arvien augstāk kalnos, organisms pakāpeniski adaptējas samazinātam skābekļa daudzumam gaisā. Kalnu slimības simptomu parādīšanās liecina, ka cilvēka organisms ir palielinājis augstumu straujāk, nekā organisms ir spējis aklimatizēties. Katram cilvēkam aklimatizācijas procesi trekinga laikā norisinās individuāli.
Ar kalnu slimību trekinga laikā Nepālā var saslimt jebkurš cilvēks neatkarīgi no organisma uzbūves, rūdījuma un iepriekšējās augstkalnu trekinga pieredzes. No kalnu slimības nav jābaidās, bet ir ļoti svarīgi zināt kā no tās izvairīties, kā to atpazīt un kā pareizi rīkoties kalnu slimības simptomu gadījumā.
Kalnu slimības pazīmes retos gadījumos var sākt izpausties sākot ar 2400 metriem virs jūras līmeņa, taču paaugstināts kalnu slimības risks iestājas sākot ar 3300…3500 metru atzīmi. Augsta riska jeb augstkalnu zona sākas no 5500 metriem. Šo apsvērumu dēļ kalnu lidostas kā piemēram, Lukla un Jomsom Nepālā atrodas 2700…2900 metru augstumā.
Augstumā virs 3000 metriem, galvas sāpes, reibonis, slikta dūša, vemšana un sekla elpa ir jāuzskata par kalnu slimības pazīmēm, izņemot gadījumus, ja šīm pazīmēm ir cits, patiesi objektīvs iemesls, kas saistīts ar trekera veselības stāvokli pirms došanās trekingā.
Kalnu slimības formas
Kalnu slimība var progresēt divās smagās formās: plaušu tūskā jeb High Altitude Pulmonary Edema (HAPE) vai smadzeņu tūskā High Altitude Cerebral Edema (HACE). Var attīstīties arī abas formas. Plaušu tūska uzskatāma par mazāk bīstamu, jo attīstās lēnāk, taču to iegūst biežāk – līdz 9% trekeru Nepālas Himalajos. Bīstamāk iedzīvoties smadzeņu tūskā, tā attīstās straujāk, taču retāk – līdz 1% trekeru Himalajos Nepālā. Šo datu avots ir Himalaya Rescue Association (HRA).
Plaušu tūskas mehānisms ir šāds: samazinoties atmosfēras spiedienam, ķermeņa šūnās esošais ūdens sāk ieplūst plaušu alveolās un tās pakāpeniski piepilda. Rezultātā samazinās efektīvā plaušu virsma, elpa kļūst sekla, burbuļojoša, pie mazākās slodzes jūtams nogurums. Smadzeņu tūskas gadījumā, šķidrums piepilda galvas starpsmadzeņu telpu.
Kalnu slimības vispārējas pazīmes
Primārā un pirmā kalnu slimības pazīme ir galvassāpes plus kāds no šiem simptomiem:
- apetītes zudums,
- slikta dūša
- nogurums, vājums
- reibonis
- slikts miegs, murgi
- sejas un roku pietūkums
Vieglus kalnu slimības simptomus izjūt ap 20% trekeru augstumā līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa.
Plaušu tūskas (HAPE – High Altitude Pulmonary Edema) pazīmes
Par vieglāko no kalnu slimības formām – plaušu tūsku kalnos var liecināt jebkura no šīm pazīmēm:
- pat pie nelielas slodzes – liels nogurums, elpas trūkums un sauss klepus
- elpas trūkums miera stāvoklī
- ātra, sekla elpa
- klepus, iespējamas putainas vai rozā krēpas
- burbuļojoša, krekšķoša skaņa elpojot
- spiediena, smaguma sajūta krūtīs
- cietušais nemierīgs, nervozs
- spēcīgs, straujš pulss, iespējams drudzis
- cianoze – zilas vai pelēkas lūpas, nagi, kas licina par samazinātu skābekļa daudzumu asinīs
- miegainība, neizsakāms bezspēks
Plaušu tūska parasti saasinās otrajā naktī pēc uzkāpšanas jaunā augstumā un biežāk no tās cieš tieši jauni, trenēti kāpēji un trekeri. Plaušu tūsku sekmē pārslodze un ķermeņa atdzišana. Turklāt tā bieži sākas naktī un saasinās fiziskajā slodzē. Smagos plaušu tūskas gadījumos attīstās arī smadzeņu tūska, ņemot vērā strauju skābekļa daudzuma samazināšanos asinīs, uz ko organisms reaģē līdzvērtīgi straujam augstuma palielinājumam.
Labākais līdzeklis, lai novērstu plaušu tūsku, ir nekavējoties kāpt lejā vismaz par 500 – 1000 augstuma metriem vai vismaz uz iepriekšējo augstumu, kur tūskas simptomu nebija. Ja iespējams, evakuācija jāturpina līdz redzamam veselības stāvokļa uzlabojumam. Šajā augstumā cietušajam trekerim vēlams atpūsties dienu – divas un tikai tad, kad tūskas simptomi izzuduši pilnībā, var atkal kāpt augstāk. Nokāpjot zemākā augstumā, jauna šķidruma krāšanās plaušās tiek apturēta un sākas esošā šķidruma izventilēšanās elpojot.
Efektīvākie līdzekļi plaušu tūskas gadījumā ir strauja augstuma samazināšana, atpūta, papildus skābeklis un šķidruma uzņemšana.
Nopietnos gadījumos trekerim jālieto svarīgākais plaušu tūskas medikaments nifedipīns (pazīstams ar nosaukumiem Procardia, Adalat, Apo-Nifed, Nifedical, Novo-Nifedin, Nu-Nifed) 10 – 20 mg ik pēc 8 stundām. Var izlīdzēties ar acetazolamīdu (Diamox), salmeterolu, sildenafilu (Viagra) vai tadafilu (Cialis). Nifedipīns, acetazolamīds (Diamox), sildenafils/tadafils samazina plaušu hipertensiju, taču šos medikamentus lietot bīstami bez kompetentas medicīniskas uzraudzības. Salmeterols plaši tiek lietots astmas ārstēšanā un efektīvi palīdz organismam absorbēt plaušu tūskas šķidrumu.
Labu efektu sniegs papildus skābekļa pievadīšana no kalnu slimības cietušajam trekerim 4 – 6 litri minūtē, ja tas ir pieejams.
Jāņem vērā, ka lielākā daļa nosauktie ir recepšu medikamenti un tie jāsagādā laikus pirms trekinga, jo trekinga maršrutā tos varēs dabūt tikai pie ārstiem specializētajos HRA palīdzības punktos, kas parasti izvietoti populārākajos trekinga maršrutos Nepālā apmēram treka vidus posmā apmēram 4500 m augstumā. Everest Base Camp trekā tas atrodas Pheriche (4400 m), bet Gokyo trekā – Machermo (4400 m).
Jāatceras, ka plaušu tūsku var sajaukt ar augstkalnu klepu un bronhītu – abiem raksturīgs pastāvīgs klepus ar vai bez atkrēpošanas, taču augstkalnu klepus vai bronhīta gadījumā nav jūtams elpas trūkums miera stāvoklī un nav liels nogurums.
Smadzeņu tūskas (HACE – High Altitude Cerebral Edema) pazīmes
Smagākajai kalnu slimības formai – smadzeņu tūskai raksturīgākās pamatpazīmes ir spēcīgas galvassāpes, kuras nepāriet lietojot pretsāpju līdzekļus un koordinācijas zudums (ataksija), kā arī:
- vemšana
- apātija, gurdums, vienaldzība
- gaita kā alkohola reibumā
- izmaiņas uzvedībā
- mainās domāšana, apstulbums
- nemotivēta rīcība
- halucinācijas
- laika izjūtas zudums
- krampju lēkmes
- īslaicīgs aklums
- atsevišķu ķermeņa daļu nejūtīgums vai paralīze
Koordināciju iespējams pārbaudīt ar vienkārša testa palīdzību – novelk taisnu līniju pa kuru cietušajam trekerim jānoiet uz sāniem izstieptām rokām liekot pēdu pie pēdas (drunk test). Ja trekeris nevar noiet taisni un ar grūtībām balansē, krīt un nevar piecelties bez palīdzības, ir nopietns pamats domāt par smagāko kalnu slimības formu – smadzeņu tūsku.
Smadzeņu tūska ir bīstamākā kalnu slimības forma, tā progresē strauji un jārīkojas ļoti operatīvi, lai trekeris neaizietu bojā. Glābšanas darbiem var būt tikai dažas stundas laika, atkarībā smadzeņu tūskas smaguma pakāpes.
Smadzeņu tūskas gadījumā trekerim NEKAVĒJOTIES JĀDODAS ZEMĀK vismaz par 700 – 1000 augstuma metriem, negaidot rītu! Diemžēl smadzeņu tūska bieži progresē tieši naktī, kad organisma aktivitāte un elpošana ir pazemināta. Ja tas nav iespējams, jālieto speciāla kompresijas soma – Gamow Bag, kas ļauj radīt augstuma samazinājuma efektu. Kavēšanās var izraisīt cietušā trekera nāvi!
Konstatējot HACE pazīmes, tajā pašā brīdī jāsāk organizēt glābējus, nesējus (porters) un visu pārējo nepieciešamo evakuācijai.
Parasti cietušais trekeris izdzīvo un pilnībā izveseļojas, ja tas tiek iespējami ātri nogādāts iespējami zemāk. Streipuļojošā gaita var saglabāties dažas dienas pēc nokāpšanas drošībā. Pilnībā pārejot HACE simptomiem, trekeris atkal var doties augstāk kalnos.
Saprotu, ka tēma par kalnu slimību nav patīkama, taču esmu pārliecināts, ka šīs zināšanas palīdzēs ikvienam trekerim labāk saprast sevi kalnos, novērst nevajadzīgus riskus un saglabāt labu veselību trekinga laikā Nepālā.